Aukstākās dienas ir pārlaistas siltākā laika joslā. Jau kā ierasts, no puses februāra mēneša līdz pusei marta mēneša, mēs dodamies ģimes pēc saules un siltuma uz Kanāriju salu Tenerife. Sev par vispiemērotāko esam izvēlējušies Tenerifi, jo tā mums liekas visdaudzveidīgākā un vispiemērotākā ceļojumiem ar bērniem, apvienojumā ar burāšanas iespējām. Tā atrodas 6-7h attālumā no Latvijas, lidojums izmaksā no 200E, ja esi ar mieru kombinēt braucienus ar lētajām aviokompānijām. Tā kā dzīvojam uz vietas mēnesi, dienu turp un dienu atpakaļ pamocīties neliekas liela problēma. 
Dublikāts inventāram joprojām tiek turēts uz vietas un tāpēc tas ceļošanu neapgrūtina un nesadārdzina. Tomēr viss nolietojas un šogad nomainīju dēli, bomi un vajadzēja nogādāt jaunu mastu. Pērn biju El Cabezo pludmalē divus 3700 mastus salauzis. Kopumā šis brauciens bija vissavādākais burāšanas ziņā, valdošie vēji nepūta gandrīz nemaz, līdz ar ko bija iespēja paceļot un pameklēt burāšanas iespējas citās salas vietas. Paburāt varēja arī turpat El Medano Playa Sur līcī (tur kur visas nomas) pie DR vēja virziena, kas sanāk no labās puses. 
Apmetāmies turpat kur pērn, centrā. Divu istabu dzīvoklīts, kas atbist mūsu prasībām. Viena istaba mums visiem kā lazarete, otrajā istaba dzīvojamā istaba apvienota ar virtuvi. Trīs minūšu gājiens līdz mūsu tik ļoti nepieciešamajam bērnu rotaļu laukumam un pludmalei. 
Auto īri šoreiz samainījām no Autoreisen uz Pluscar. Šīs ir divas vienīgas nomas Tenerifē, kuras neapjāj klientus un cenā ir iekļauta pilna apdrošināšana, bērnu beņķīši, otrais vadītājs un nav slēptās piemaksas par degvielu. Tā kā esam jaunas mašīnas meklējumos un bija uzstādījums, ka būtu forši mašīnā glabāt dēļus un ceļot ar tiem tā, lai tie nēteētraucu brniem, izvēlējāmies bulkvāģi. Norezervējām Renault Kangoo, bet par to pašu cenu mums piešķīra MB Citan. Jāatzīst, ka MB ir tāds pats plastmasa gabals kā Renault. Bet nu konceptuāli varējām notestēt cik viegli ir sakrāmēt vienu vējdēli, vienu serfa dēli, četras buras un mastus un bomi, sasēdināt bērnus un piekrāmēt vēl pilnu bagāznieku ar skrejriteņiem un ratiem. Tā ideja ir tāda, ka dēju galus un tāpat arī vienu galu burām un mastiem ieliek plauktā virs vadītāja galvas un otru pusi atbalsta uz plaukta bagāžniekā. Nebija problēmu ar to, ka jābrauc uz noliktavu un jāliek nost inventārs. Vai arī aizbrauc kaut kur paceļot un nožēlo, ka nepaņēmām līdz sērēfu vai vindsērfingu.
Par cik līdz ar manu slimošanu ēšanas jautājums vēl jovairāk mums ir palicis aktuāls, bijām sajūsmā par iespēju 2x nedēļā iepirkties tirgū. Tas bija pārbagāds ar dārzeļiem, jo īpšai dārzeņiem kas man un mums visiem ir tika ļoti nepieciešams. Viss kas bija tirgū, bija man lietojams. No augļiem topā bija zaļie banāni un papaijas. 
Īpaši aktuāls produkts mums bija kazas siers. Par cik govs pienu gandrīz nelietoju. Šeit Kanārijās, govs piena produkti ir liela cieņā un daudz kur pieejami, arī restorānos. Kazas staigā pa klinšaninajiem kalniem baros, to var redzēt salas ziemeļos. Tirgū ir stendi tikai ar kasas sieru. Svaigo sietu cepām un lietojām kopā ar Mojo Rojo mērci, kuru Anete iemācījās pati pagatavot. Mojo Rojo (rojo spāniski nozīmē sarkans) ir tradiciomāla Kanāriju salas mērce, kas pagatavota no sarkanās paprikas, čili pipara, kumīna, ķiploka un eļļas. Ar to var apēst gandrīz jebko, līdzīgi kā majonēzi :) 
Statistiski no 25 pilnām dienām uz vietas, burāju tikai 10. Varbūt tas nemaz nav slikti, jo bija vairāk iespējas atpūsties, kaut gan veselība par sevi lika manīt. Kaut cik normāli jutos tikai ceļojuma vidusdaļā. Pēdējā burāšanas dienā ziemeļos, sadzinu ūdeni caur degunu ausīs un dabūju iekaisumu. Ārsts konstatēja iekasiumu un mitrumu ausīs, līdz ar ko pilināju antibiotiskos ausu pilinus. Savienojums – iekaisums un manu nervu komplikācijas no Laimas slimības ir visai nepatīkams komplekss. Saasinājums ir joprojām un mani ārsti Latvijā iesaka no ūdens aktivitātēm izvairīties vismaz 3-4 mēnešus. Izskatās, ka maniem centieniem izsargāties no ūdens ar ausu korķiem, cepuri vai galvas saiti būs jāpievieno vēl klāt deguna korķis :) Tā ūdenī noekipējies būšu kā robokops un jācer, ka kaifs no burāšanas vēl saglabāsies :) 
Ceļojuma sākums bija pavēss, bet vismaz ar valdošos ZA vēja virzienu. Paspēju uzburāt ar lielo 5.3m2 buru El Cabezo, kur sanāca gan Backloopi, gan Forwardi, gan Taka, gan Show-it. Sekojošā dienā aizskrēju līdz Guimar El Poris, jo sapratu, ka vējš netiek iekšā Medano līcī, tur 100% onšora viļņos izdevās panēsāties ar lielo 5.3m2. 
Tam sekoja daudz bezvēja un pat bez viļņu dienas. Vilņi pat nesolīja Las Americas kūrortā. Arī pie bezvēja un ne valdošā vējā ūdens kvalitāte sērfošanai tiek sabojāta. Pāris reizes gan sērfot mēģināju, bet nekas prātīgs nesanāca. Viena diena bija izcila un paliela, bet tur manas spējas neatbilda apstākļiem un sanāca vairāk fizisks treniņš kā sērfošana :) 
Vējāinās DR dienas sākās februāra beigās un turpinājās marta sākumā. Ideja man bija sekojšoa, ja ir pietiekami lieli viļņi El Medano, palieku pilsētā un burāju Down the Line pie labās puses virziena vējā. Savukārt ja viļņi ir pārāk mazi, zem viena metra un iespēja ziemeļos ir, dodos meklējumos. Man ir paveicies, ka man ir atbalstoša ģimene un piekrita ar mani piecas reizes braukt uz ziemeļiem meklēt viļņus. No kurām četras reizes arī sanāca uzburāt. 
Sākās viss ar burāšanu El Medano līcī. Kā kuru dienu, bet vējš pārsvarā ķērās un bija pārāk no krasta un bija raustigs. Vai arī bija par vāju un varēja uzglisēt tikai uz viļņa. Kas nav slikti un attīsta balansēšanas maņas un maņas burāt pie maza DTL labās puses vēja. 
Stabilitāte noteikti ir augusi, burājot pie Starboart tack puses vēja. Pirmajā reizē pat nelikās nekas neparasts. Kas nozīmē, ka esmu nedaudz gatavāks Havaju salu apmeklējumam :)
Paskatījos bildēs, sanāk ka kādus 6 gadus nebija pateicīgi laikapstākļi, lai dotos burāt uz Tenerifes ziemeļiem. Sagadījās tā, ka pirmajā dienā kad braucām lūkoties pēc viļņiem ziemeļos, nebija neviens gatavs pievienoties. Jochen Stolz nebija uz salas, Andrea Ludwig nebija laiks, ne Lietuvieši, ne Igauņi nebījīa vēl gatavi. Ziemeļos ir divas galvanās vietas kur iespējams burāt – La Caleta de Interian un Punta del Hidalgo. Abas vienādos attalumos no El Medano, bet atrodas katra savā salas pusē. Lai nokļūtu no vienas uz otru, nepieciešams apmēram tas pats laiks 1h 20 min. 
Pirmajā reizē devāmies uz La Caleta. Tur vēju solīja vairāk kā Punta del Hidalgo. Lai burātu pie kreisāsā puses vēja virziena, der vēja virziens DR, kas ir diezgan offshore. Labāk ir RDR, kas būs stabilak. Bet tas gadās retāk un rietumu virziens ir pavisam reti. Pēc savas pieredzes, prognozes ziemeļos ir tikai aptuvenas un pietiek ar to, ka vēka virziens ir ap DR un stiprums ap 20 mezgliem. Tā jau ir pazīme, ka laiks posties uz ziemeļiem. Kā būs reālajā dzīvē var redzēt tikai uz vietas. Jo vēja virziens tur patstāvīgi mainās un līdz ar ko vējš patstāvīgi pazūd un parādās. Viļņu lielumam īpaša nozīmīe nav jāpiāevērš, pārsvarā ziemleos tie ir. Vai nu mzāki vai lielāki, bet ir.
Tatad pirmā reize man neizdevās, jo vējā virziens bija pārāk no krasta un pārāk stiprs un raustīgs. Tas pat veidoja virpuļus, kas bija diezgan bīstami. Visas dienas garumā situācija neuzlabojās un tā arī ūdenī neiegāju. Bija nolauztas laternas un palmu koki. Iespējams vajadzēja braukt uzreiz atpaļ uz El Medano, bet tad neuzzinātu kā īstenībā bija. 
Nakamais mēģinājāums sekoja pēc pāris dienām. Šoreiz situācija bija nebūt ne labāka. Vējš bija daudz mazāk, lai neteiktu, ka tas vispār nebija. Bija paisums un līci bija pamatīgs krasta vilnis. Paši vļini bija zolīdi un nolēmu riskēt. Sākumā bija jāpeld, lai tiktu pāri neplīstošu viļņu zonā. Pozitīvi, ka La Caletā ir Point Break, kas nozīmē, ka var paredzēt kur plīsīs vilnis. Problēma tā, ka dažkārt vilnis ir liels un tomēr tas plīst pāri visam līcim. Daudz adrenalīna un pieci smuki viļņi pa 1.5h laiku likās pietiekami, turklāt inventārs vesels :)
Sekoja vēl trīs dienas ziemelos, no kurām vienā braucām arī uz Punta del Hidalgo, bet tur bija pārāk putainais un agresīvs vilnis un pārāk nestabils vējš, kā arī paisums, kas padarīja niespējamu ieiešanu. Tāpēc metām apli un devāmies un La Caleta. Pārejās dienās man pievienojās vācietis Julian Salmonn, vēl citi vacieši un arī lietuvieši – Lapenas, Benas, Brendel un Liepājnieks Konstantīns.
Katra diena ziemeļos bija savādāka, savas nianses. Katrā savs vēja virziens, stiprums, paisums/bēgums, viļņu lielums, burāšanas laiks, temperatūra un kompānija. Pēdējā diena bija visstabilākā un tādos Side On apstāklos nekad nebija nācies burāt La Caleta. Tajā reizē bija arī visplāšakais apmeklējums, kopā bijām seši burātāji. Brendels un Konstantīs palaida arī dronu un jācer, ka būs arī atskaņas no tā. Cik sapratu, Konstantīns ir iegādājies jauno DJI lielo drounu, kas ir jāvada diviem – vienam drouns, bet otram jāfilmē ar kameru. 
Šī pēdējā onšora diena bija līdzīga klasiskai El Cabezo dienai, tikai ar labākiem viļņiem un ļoti maz buārtājiem :) Man pat izdevās ar 4.7m2 uztaisīt Pushloop.
Te vācāietis Julian Salmonn ar Aerial no La Caleta. 
Protams neiztikām bez ikgadējā zoodārza un akvaparka apciemojuma. Tas joprojām patīk mums bet vēl jo vairāk mūsu bērniem. Šogad bija pirmā reiz, kad Oliveram patiešām bija vērts iet uz akvaparku, jo varējām izbaudīt gan trubas, gan kalniņus. Un zoodārzā viss pa vecam, pie gorillu krātiņa joprojām stāv Michael Jackson bilde no 1997.gada :)
Bilžu albūms par braucienu. Viss kas bildēts ar spoguļkameru. Tāpēc pārsvarā tikai burāšana: 
