Esam jau vairāk kā nedēļu tēvzemē un esmu pat paguvis saķert kaut kādu vietējo vīrusu. Laikam par daudz biju aktīvs, burāšana Hollandē, daudz braukšana ar auto, negulēšana, burāšana Pāvilostā un nacionālie svētki Jāņi nogurdināja un ļāva bacilim mani sagrābt! Tā arī līdz Rīgai vēl neesmu ticis un joprojām rehabilitējos Priedaines rezidencē.
Pēdējas ceturtais ceļojuma posms ilga 11 dienas un bija pilns ar domām par mājām. Bijām tik piesātināti ar visu skaisto visapkārt, ka vietas nekam jaunam vairs nebija. Kopā atpakaļceļā mums sanāca nobraukt 7000 km. Šķiet, ka padaudz, ja ņem vērā, ka braucot pa taisno ir ap 4.5 tūkst.
Pēc Peniche ceļu mērojām uz Figueira da Foz. Jau neilgi pirms autobāņa beigām, jutu, ka autiņam sāk zust jauda, bet īsti pārliecināts nebiju. Pie autobāņa maksāšanas kioska varēja just, ka autiņš vibrē daudz vairāk kā parasti, tāpēc devāmies uz tuvāko stāvvietu. Izrādās, ka bija pārlūzusi viena no dīzeļa augstspiediena trubiņām. Šī laikam ir visai ierasta problēma šiem motoriem, jo tā jau man bija otrā un sekos vēl viena reize ;) Neraža tāda, ka ieradāmies piekdienas dienā, kas šeit bija nacionālie svētki un viss, kas saitīts ar šrotiem un autoservisiem bija ciet! Un piektdienai seko nedēļas nogale ;)
Kamēr krāmējos gar auto, piestāja kāds vīrietis ar meitu un apvaicājās vai viss kārtībā. Nekaunējos un lūdzu palīdzibu. Šie bija abi no Brazīlijas un vīrietis bija izbijis jūrnieks uz tankerkuģa. Šusmīgi laipni un izpalīdzīgi cilvēki. Centās jau piekdien atrast man jaunu trubiņu, neizdevās. Tostarp izklāstīja savu dzīves uztveri un mūs uztvēra par savējiem, jo laiku neskaitam, haha. Dzirdējām arī pilnīgi pretēju viedokli par portugāļu un brāzīļu attiecībām. Viss nav tik pasakaini kā mums portugālis Nuno klāstīja. Izrādās, ka brazīļus atpazīst pēc šo akcenta un attieksme pret šiem ir diezgan nievājoša.
Tā kā risinājumu neatradām, nācās nakšņot turpat lielveikala stāvvietā, par laimi blakus bija Mc Donalds ar internetu ;) Nākamajā dienā gan es ar velosipēdu, gan mūsu jaunas brazīliešu draugs skraidījām pa Figueiru un meklējām risinājumus… Vismaz izdevās noskaidrot kur ir šroti un apmeklēt rezerves daļās veikalus, kas strādāja līdz pusdienslaikam, bet trubiņa no tā jauna nepalika :)
Kad biju nobraucis kādus 10 km, nospļāvos un ķēros remontam klāt pats. Nozāģēju trubiņu un izgatavoju vara uzmauktu, kas bija paradzēts lielāka diametra trubiņai (rezerve no turbīnas trubiņas remonta :) ). Neticami, bet man tas izdevās un beidzot tikām arī līdz slavenajai pludmalei Cabedelo un pilsētas centram. Dienu pavadījām pa pludmali un vakarā devāmiem jaukās vakariņās. Diemžēl viļņi nebīja…
Portugāļu populāro cūķi izlaidām un ķērāmies pie lielā krabja. Viena no gardākām maltītēm ceļojuma laikā. Pats foršākais bija koka āmuriņi ar kuriem vajadzēja dauzīt spīles. Ar Piri (mazais Nuno) palīdzību, kurš pievienojās mums vakara gaitā, noskaidrojām, ka šie nav vis vietējie krabji, bet tiek sūtīni no Īrijas un Hollandes!!
Pats Nuno pāris nedēļas atpakaļ ir kļuvis par tēvu un strādā spāņu bankā. Uz jautājumu vai Portugālē ir vienas no labākajām algām Eiropā, šis atbildēja negatīvi. Un sūdzējās, ka arī Portugālē pašlaik ir grūti laiki, bet to, ka Latvijā normāla alga ir 200-300 E, viņš nespēja saprast. Jauki bija Tevi satikt!
Pa neaprakstāmi skaistu meža ceļu, pametām Figueiru un nokļuvām Boa Viagem. Skats tiešām neaprakstāms un cik vien tālu redzi, balto smilšu pludmale un zaļi meži. Turpinot ceļu uz Porto neplānoti iegriezāmies pilsātā Aveiro, kas mūs ļoti pārsteidza ar savu patīkamo arhitektūru un līdzīgiem kanāliem kā Amsterdamā.
Nogurdinošs ceļš un vietējās Cerejas ;)
Tā mēs ar manu saremontēto trubiņu tikām arī līdz Porto, kur mums tā patiešām mute pavērās. Nokabinājām savus ričukus no āķa, Bigi atstājām sapņot un devāmies velo tūrē pa skaisto pilsētu. Pilsētu pa vidu atdala Douro upe un interesanti, ka tādi smuki pilsētas centri ir abās upes pusēs. Otrā lielākā pilsētā Portugālē ar 220 tūkst. iedzīvotājiem. Kā jau mēs zinām, no šeienes nāk mums visiem zināmis portvīns. Vīnogas vīnam tiek audzētas gar to pašu Douro upi austumu virzienā.
Jāpiemin, ka jau sākot no Peniche visu tālāko ceļu bija samēra vēss, no 15-20 grādi. Un sākām jau ilgoties pēc Spānijas un Portugāles dienvidiem ;) Nākamais lielais uzdevums bija atrast jaunu dīzeļa trubiņu, lai uz ceļa justos kaut cik omulīgi un nebūtu jāizvairās no autobāņa…
Nākamo dienu tam arī veltījām un savējo dabūjām. Protams, ka atradām šrotu tieši “siestas” laikā un nācās pāris stundas gaidīt :) Šrots bija neticami liels un ar šausmīgi lielu “ornungu”. Salīdzinot ar tiem ko biju redzējis, šis šķita kā lietotu auto detaļu lielveikals. Vairāki angāri, vairākos stāvos. Trubiņas (nolēmu paņemt visas četras, lai ir rezervei) nomontējām no Audi 80 un maksāja viss komplekts 20 E.
Ar jau jauno trubiņu, taisnā ceļā devāmies uz Spānijas ziemeļiem, kur pa ceļam mums pārsteidz jauni izaicinājumi ar autiņu. Sāka mirgot teperatūras sarkanā lampiņa, bet tā kā viss pārējais bija labi, arī dzesēšanas sķidruma līmenis, atlika domāt, ka “dačiks” ir noklājies, bet satrakukums joprojām nepameta.
Naksts pārkingam atradām klasisku Spānijas ziemeļu piekrasti. Stāvas klintis, balto smilšu pludmale. Šādās vietās var viegli atjaunot enerģiju. Diemžēl jau kādu laiku un arī tur nebija no “svela” ne miņas un nācās aprobežoties ar izbraucienu ar riteni…
Tā kā viss jau bija līdz kliņķim, visu ziemeļu piekrasti nobraucām vienā dienā. Pa vidam apmeklējām vienu mums izvēlētu pilsēlu – Bilbao. No pārējām atšķīrās ar daudz modernāku arhitektūru un lielāku tīrību…
Jau vakarā pie Gunas Capbreton (Hossegor) malkojām vīnu un kā pārsteigumu sagaidījām Renāru ar Boards.lv darbiniekiem, kopā sanācām normāls bariņš. Renārs un co bija ieradušies uz ikgadējo Volcom mītiņu, kā arī paķert dažas dienas klāt sērfošanai.
Savukārt es jau biju sazinājies ar draugu ko iepazinu Dienvidāfrikā, hollandieti Kristian un stingri nolēmis, ka jādodās uz Holandi ķert vēju, kas strauji tuvojās no Atlantijas puses. Jau nākamajā dienā pametām Hosegoru un devāmies Parīzes virzienā.
Brīdī, kad biju aizmugurē atlaidies un piesēdinājis Aneti pie stūres, sajutu dīzeļa smaku salonā. Pie kārtējā ceļu maksas būdiņas sapratu, ka vibrācija ir atkal par lielu un nodomāju, ka pie vainas būs atkal dīzeļa trubiņa! Nekļūdaini, nākamais lūzums! Viss dīzelī, smaka liela un par laimi šrotā biju iegādājis visu trubiņu komplektu un bija ko nomainīt. Pauze un ne vairāk kā 30 min!
Jau pēc 2 stundām sekoja Parīze. Tā kā bijām blakus, nolēmām vismaz ievilkt ķeksīti. Autobānis iet gandrīz līdz pašai pilsētai. Sākumā centāmies noparkot mašīnu, bet visu laiku atdūrāmies pie augstuma ierobežojuma, kas bija 1.7 līdz 1.9m, bet mums bija nepieciešams vismaz 2.0m. Iepērāmies pat tādā pazemes stāvietā, kas ir vairākos stāvos un pa kuru brauc ar ātrumu vismaz 50-70 k/m. Ceļi pievienojās un sadalās, griesti sašaurinās un paliek platāki. Respektīvi palika neomulīgi un bijām laimīgi kad nokļuvām virszemē.
Uztaisījām nelielu auto ekskursīju pa centru, redzējām galvenos apskates objektus un sapratām, ka šeit ir jāatgriežās speciāli uz vairākām romantiskām dienām ;) Nedaudz apmulsināja sešas auto joslas ap Triumfa arku, bet veiksmīgi ierakstījos satiksmē ;)
Pa sauzemi pastaigājām Eifeļa rajonā un uztaisījām klasisko ģimenes + Eifeļa bildi. Vismaz ap sirdi palika rāmāks ;)
Pa taisno turpinājām ceļu vēja virzienā. Sarēķinājām iespēju vēl savākt jaunās Hot Sails Maui buras, kas ne pavisam neatradās pie pludmales. Interneta veikals Zuidwest 6, kas Hollandē pārstāv HSM buras atradās kādus 130 km no ūdens!!!
Tiku pie jaunām modernajām Super Freak Maui Edition burām, kā arī frīstaila Bolt modeļa. Jaunie Maui Edition Frīki ir pielāgoti tieši viļņu braukšanai, sagalbājot visas savas labākās īpašības. Buras ir zemākas, platākas augšgalā, zem bomja augstāks izgriezums, buras augšējais ahteris atverās kā klasiskajām burām. Ieguvu visus pieejamos izmērus 4.2-4.7-5.3 m2. Te detalizēts apraksts par jaunajām superbutrām: HSM mājas lapa. Jautā bīčā, jā vēlies izmest riņķi!
Otrs buras modelis man ir Bolt, kas ir speciāli frīstaila bura ar 4 latām. Modernais 4 latu koncepts, kuru tgd izmanto arī viļņu braukšanā. Mani izmēri 4.5 un 5.0, iespējams, ka pietrūks arī 5.6 m2, bet tad jau manīs kā pūtīs turpmāko vasaru…
Hollandē satikām mūsu draugu Kristin Sauer, kurš dzīvo pilsētā ar nosaukumu Naaldwijk. Tikām pie siltām mājas vakariņām ar Kristiāna ģimeni. Interesanti, ka nama tēvs pēc produktiem vakariņām aizbrauca ar divriteni! Jau pirmajā dienā bijām feinā vakara sesijā ar 4.7 SF ME. Veita saucās visai unikāli – Monster. Patīkami, ka 4.7 burai var štepselēt jau 370 mastu!
Nākamā diena bija bez vēja un nositām laiku Holandes pilsētās vai precīzāk pilsētelēs. Tādas publiskas vietas šeit ir pamaz, katrā pilsētā ir maziņš centrs un tajā pa vienai, divām kafejnīcām, veikalam un baznīcai. Internetu bija grūti atrast un iepirkšanās centri nebija.
Sekoja vēl 2 vējainas dienas ar 4.2 un 4.5 m2 burām. Kristians mūms piešķīra ieejas karti un atslēgu no sērfa kluba uz šīm dienām. Klubs atradas Hoek van Holland, kas ir ļoti industriāla pilsēta.Vindsērfinga klubs ir visai priviliģētā vietā – pašā pludmalē un piebraukt tam var tikai pa norobežotu ceļu. Te kluba mājas lapas adrese ar webkameras tiešraidi un aktuālām vēja ziņām: http://www.wshvh.nl. Klubs un tā biedri mūs uzņēma ļoti sirsnīgi un beigās jau sajutāmies kā viena liela ģimene. Visi runājā ļoti labi angliski un bija ieinteresēti mūs ceļojuma gaitā.
Sanāca nosēdināt pa vairākiem Backloop, izdevās arī viena Taka. Pirmā diena Hoek van Holland bija vairāk Side shore, savukārt otrā vairāk Onshore, no kreisās, protams ;) Otrajā dienā viļņi bija daudz iespaidīgāki un lielāki. Bija viens vietējais kluba biedrs, kurš bija ritīgi atstrādājis Show-it into Cheesroll. Izskatās iespaidīgi, noteikti nākotnes manevrs!
Bildes no Hollandes otrās dienas ko bildēja vietējais klubs: šeit.
Un pēdējā daļa mūsu ceļojuma izlase, nu apjomīgā tipa ;) Action bildes ar Anjas parakstu!
