Jau vairāk kā nedēļa riņķī, kopš esam uz riteņiem. La Tejita iedzīvi pametām jau 18.maija pūsdienslaikā. Sajūta, ka viss vēl tikai sākās un tā arī patiesība ir ;) Kopš ar prāmi ieradāmies, esam izmetuši riņķi liīdz Tarifai un neesam vēl atgriezušies brauciena sākuma punktā Huelvā ;)
Jāatzīst, ka prāmis ar ko ieradāmies Spānijā bija līdzīgs luksus kuģim, jo šis bija atjaunots par godu jaunajai prāmja līnijai un arī 70. Naviera Armas gadadienai. Viss kā nākās – baseins, dušas, kafejnīca, veicīts un pat speciāla paseigu telpa uz kuģa klāja. Problēma vienīgi sākās kādas pāris stundas pēc izbraukšanas un beidzās tikai pāris stundas pirms iebraukšanas, tā bija viegla veida jūras slimība ;)
Uzreiz taisnā ceļā pēc ierašanās Huelvā, devāmies uz Tarifu. Iepriekš ar Fredu izrunājām visus plusus un mīnusus kur būtu prātīgāk ceļot un nospriedām, ka brauciens pa ziemeļiem būs daudz piemērotākš šajā gada laikā – daudz vairāk viļņu un vējš. Bet tā kā vindsērfinga un kaitsērfinga Eiropas galvaspilsētu Tarifu negribējās izlaist, nācās taisīt 600 km līkumu.
Tarifā jau ieradāmies tās dienas vēlā vakarā un nobāzējāmies pašā pilsētas centrā. Pirmo dienu tāds paviegls vējiņš žūžoja, vienīgi kaiti bija gaisā. Izbaudījām pilsētas burvību, izložņājām mazās ieliņas. Pilsēta skaista, omulīga. Turpat 35 min. prāmja brauciena attālumā Maroka, krasts visai skaidri redzams. Visapkārt daudz vindsērfinga un kaita veikali, nomas punkti, jo īpaši pa krastu ziemeļu virzienā. Kopā Tarifā ir vairāki desmiti vindsērfinga spoti, pārsvarā FLATS.
Nākamā dienā vējiņš jau vairāk iepūta un devos iekšā ar frīstaila aprīkojumu izbaudīt gludo slīdēšanu. Iegāju turpat pirmajā pludmalē pilsētā, kur ir samērā raustīgs vējš, no krasta kreisās puses. Ūdenim šeit ir pasakaini zila krāsa un arā samēra silts. Jāatzīts, ka kamēr pieradu, bija diezgan neomulīgi, jo biju vienīgais tur un pa vējam vienīgais ko var redzēt ir glabšanas bojas un plāšs Atlantijas okeāns…
Uztaisīju divas sesijas un otro no tām tīri izpētes nolūkos. No pašas pilsētas pa vējam nobraucu līdz Arte Vida kempingam. Sanāca noburāt gar visu skaisto Los Lanches pludmali /dabas rezervātu. Pa vidu pat atklāju vienu vietu, kur bija mazi sakārtoti vilnīši un vareja taisīt mazos Gay Aerial ;)
Ar kempingošanu te ir nedaudz problēma. Ir oficiālie kempingu plači, kur protams, ir jāmaksā. Sanāk padārgi un pa divām dienu izmaksām var palikt vienu nakti viesnīcā. Ir arī kempinga vietas ar aprīkojumu, kur var apmesties pa dienu, bet pēc deiņiem vakarā jāaizvācās no tām. Tā mēs katru no trīs naktīm ko pavadījām Tarifā, pavadījām savā vietā. Esam gatavojuši arī mašīnā, Ineses aizlienētais prīmus giriežās uz velna būšanu. Dzeram tēju, ēdam garneles un cepam foreles ;)
Jāatzīst, ka līdz galam neesmu pieradis gulēt autiņā, tīri drošības ziņā. No rīta ir liels jautājums vai dēļi vēl būs uz jumta un riteņi uz piekabes āķa. Un beigu beigās vai kāds neklauvēs pie nedaudz pavērta loga un nepiedāvās pēc palīdzības ;)
Garām nelaidām arī iespēju apmeklēt vecpilsētu, kad ārā vairs nespīd saule. Un jāatzīst, ka tusiņš šeit ir gana jauks, visi tusējās ārā pie bāriem mazās un šaurās ielās un cilvēki saplūst kopā no bāra uz bāru. Lieki ir censties pūlim izšmaukt cauri uz divriteņa, kā mēs mēģinājām ;)
Nākamā diena atnāca ar solīto stipro, ko šeit sauc par Levante. Tas pūš DA virzienā un parasti ir daudz stiprāks kā prognoze sola. Šķiet, ka šajā dienā vejš iepūta līdz par 40 mezgliem un nemaz nebija iekāre doties ūdenī ar frīstaila dēli pie šāda vēja stipruma. Ja vējš ir pa stipru, jādodās ir ziemeļu virzienā, kur vējš paliek vājāks un ir maza iespēja arī sameklēt nedaudz viļņus. Turpat pilsētas pludmalē kaitot meģināja puisis ar LEN 10 pūķi, iespējams, ka tas bija vinš pats, tas jakomentē zinātājiem. Bet vairāk par šļūkāšanu nekas arī nesanāca…
Brokastojot satikām somu pāri, puiša vārds bija Bobs. Šie jau pusotru gadu dzīvo Tarifā tādā pašā busā kā man un piestrādā par kaita instruktoriem. Ar Aņu nospriedām, ka tik ilgi gan laikam nebūtu ar mieru dzīvoties pa mašīnu ;)
Bobs gan brauca ar vindsērfingu, gan kaitu. Tāpēc bija labs informācijas avots, lai saprastu kurp doties.
Nolēmām, ka jādodās izpētīt Andalūziju uz populārāko Tarifas vilņu vietu – Los Kanos de Meka.
Los Kanos de Meka ir 40 km attālumā no Tarifas. Kad ieradāmies, bija nedaudz vīlies, jo viļņu nebīja vai precīzāk, tie bija ļoti mazi, kādi 0.5 m. Uzreiz varēja just, ka esam ieradušies Eiropā, visiem jaunākais inventārs. Cilvēki ūdenī bija kādi 20. Visiem no 3.3 līdz 3.7 m2 buras. Tiesa mēs ieradāmies jau vakara pusē un vējš sāka žļodzīties un nācās burāt ar 4.5 m2. Vējš šeit ir ļoti brāzmains un mainīgs. Ieiešana pa klintīm un arī viļņi veidojās tieši uz rifiem.
Tā mēs Tarivas veiva spotā pavadījām trīs vējainas dienas. Burāju gan ar frīstaila, gan viļņu dēli. Sanāca smuki nosēdināt vienu ONE HANDED FORWARDLOOP. Mācījos Shakas kreisajā halzē un rotēju kā helikopters un triecos pret ūdeni ;) Joprojām nevaru saņemties pamēģināt Air Chacho, bet šādi apstākļi provicē uz šādiem manevriem, ja nevar vilnīti pagraizīt.
Tveice mūsu nometnē bija tik stipra, ka beidzot sapratām kāpēc ir vajadzīgās tās saules žalūzijas, kas parasti piestiprinātas pie kemperiem. Paši izlīdzējāmies ar palagu ;)
Kad vējš beidzās, devāmies kultūras pasākumos – pirmā pietura, Cadiz. Kadiza mūs pārsteidza ar savu ģeogrāfisko izkārtojumu – pussala. Veiksmīgi uz labu laimi ejot pa garajām un šaurajām ielām sanāca izstaigāt visu vecpilsētu un vakara noslegumā nobaudījām pašlaik sezonas ēdienu – Caracoles. Mazi gliemeži, kas no pašu mājiņas ir jādabūn laikā ar šūkšanu, te bilde vēl nepagatavotā veidā :)
Esam nolēmuši 1 reizi nedēļā apmesties viesnīcā un šī reize ir pienākusi, esam pie Seviļas. Mums pat izdevās savu četrkājino mājdzīvnieku iedabūt somā un uzstiept līdz mūsu numuriņam. Priekšā vandīžanās pa Seviļas pilsētas seno daļu! Šeit pa dienu ir virs +30 un pa naktīm ap +25, nedaudz par daudz.
Pirmā daļa bilšu Picasa galerijā:
